Garīgo darbu Valmierā iesāka brālis Krišjānis Rūmnieks, kad, 1906.gadā sākot mācīties Valmieras Skolotāju seminārā, sāka pulcināt bērnus svētdienskolā. Iesākumā svētdienskolā nāca tikai kādi 3 līdz 5 bērni, bet pēc četru gadu ilga darba svētdienskolā nāca jau ap 100 bērnu. Vēlāk svētdienās K.Rūmnieks sāka noturēt sapulces paprāvam pieaugušo pulciņam. Pati draudze tika dibināta vēlāk 1912. gadā.
Valmierā pēc 10 gadu darbības, kopš brālis K.Rūmnieks aizsāka draudzes veidošanu, bija 7 draudzes locekļi, bet laikā 1918.- 1919.gadam sākoties Garīgai atmodai Vidzemē, draudze no šī mazumiņa izauga līdz 70 locekļiem.
1920. gadi. Draudzes locekļi, kas sapulcējušies pie viena no draudzes locekļiem ar uzvārdu Bite.
1922.gadā izplatoties Brazīlijas emigrācijas kustībai, no Valmieras baptistu draudzes, kura bija izaugusi jau līdz 120 draudzes locekļiem, aizceļoja 52 dedzīgi aktīvi draudzes locekļi. Aizceļoja arī viss koris. Palika lielākais vairums nevarīgu vecu māsu. Bez vadītāja un aktīviem draudzes locekļiem darbs gandrīz apstājas.
1924.gads. Daļa draudzes locekļu.
Atkopjoties no šīs krīzes, tai sekoja nākamā – 1926.gadā izveidojās otra Latvijas Baptistu draudžu savienība. Lielākā draudzes daļa, apmēram 46 draudzes locekļi atdalījās no draudzes, un tajā palika kādi 20 locekļi. Palikušie bija spiesti dibināt jaunu draudzi un Iekšlietu ministrijā reģistrēties zem Valmieras baptistu Betānijas draudzes vārda. Pēc abu Baptistu draudžu savienību apvienošanās arī draudzes apvienojās un tā 1934.gadā apvienojās Valmieras draudze un Valmieras Betānijas draudze. Pirms Otrā Pasaules kara Valmierā 1935.gadā bija 202 reģistrēti draudzes locekļi no tiem 138 aktīvi draudzes locekļi.
Valmieras baptistu draudze vienmēr ir darbojusies īrētās telpās bez sava dievnama. Šādas telpas ir bijušas Valmierā uz Rīgas ielas. Otrā pasaules kara laikā, 1944.gada septembrī degot pilsētai nodega ēka, kuru tajā laikā draudze īrēja. Tā sadega arī visi draudzes dokumenti, inventārs un grāmatas. Pēc kara draudze ir pulcējusies Pils ielā 2, bijušās luterāņu draudzes veļas mājā. Kad Padomju vara aizliedza tur pulcēties, tad ap 1950.gadu draudze sāka telpas īrēt Valmieras septītās dienas adventistu draudzes dievnamā G. Apiņa ielā 4.
Neskatoties uz visām grūtībām Valmieras baptistu draudze ar Dieva svētību ir pastāvējusi cauri visiem laikiem. Arī Padomju varas gados, kad īpaši spēcīgi Vidzemē Padomju vara vērsās pret ticīgajiem, draudze nepārtrauca savu darbību un kalpošanu. Lai arī kā tautā par „Sarkano Valmieru” dēvētās pilsētas padomju režīma darbinieki ar laikraksta „Liesma” starpniecību visādi centās apmelot draudzi, tomēr tā turpināja savu darbību un ieņēma savu vietu sabiedrībā.
Jaunu atmodu draudze ir piedzīvojusi deviņdesmito gadu sākumā, atjaunotās Latvijas laikā. Šajā laikā draudzē ienāca vairāk jauniešu un vidējās paaudzes cilvēki, līdz ar ko samazinājās draudzes locekļu vidējais vecums un draudzes darbs kļuva aktīvāks. Tā ir liela bagātība Valmieras draudzei, ka cauri pilsētai, kurā tā atrodas, tek Gauja, jo tajā vasarās notiek kristības.
Draudzes locekļi, kuri deviņdesmitajos gados pievienojās draudzei ir tagadējās draudzes lielākā daļa un pamats. Uz 2007.gada 1.janvāri draudzē ir 51 draudzes loceklis.
2011.gada maijā draudze pārcēlās uz Valmieras Sv.Sīmaņa luterāņu draudzes telpām Veides ielā 2. Gada siltajā periodā dievkalpojumi notiek luterāņu draudzes nama sporta zālē, savukārt vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī dievkalpojumi tiek noturēti luterāņu draudzes nama kapelā.
Pateicoties luterāņu draudzes atsaucībai, pēc dievkalpojuma ir iespējama arī neliela sadraudzība draudzes locekļu un dievkalpojuma apmeklētāju starpā – tiek baudīta tēja, kafija un dažādi našķi. Tad, kad ārā ir skaists, saulains un silts laiks, draudzes jauniešiem piepalīdzot, sadraudzība tiek rīkota luterāņu draudzes nama pagalmā.